Viņš ir Tēvs, Viņš ir draugs, Viņš ir mans karstākais fans un mans iedrošinātājs. Mana mēle nekad nespēs ielocīties vārdos, kas pateiks gana daudz par Viņu. Viņš ir neaptverams. Viņa klātbūtne liek pazust miera mākonī, Viņa tuvība liek aizmirsties, Viņš dara mani laimīgu.
Man sāk izveidoties paradums, agri no rītiem, kad rīta saules stari saka vairāk kā mani brāļi un māsas... ievīties smaržā, uzvilkt kleitu, siltas zeķes un ņemt savās rokās A5 mazu violetu mīlestības vēstuli, ko katru dienu papildināt. Es runāju ar Visvareno Dievu, Savu Tēti, caur juceklīgu, grūti salasāmu, rokrakstu. Es saku mīlestības vārdus, neizdvešot ne skaņu. Muguru silda mīlestība, notverta saules siltuma spožumā. Gaisa maiņa telpā, iekustina manas miega pilnās matu šķipsnas. Acis mirdz. Un es bieži spēju tikai izdvest ķeburainos vārdos- Es Tevi mīlu! -vai- Paldies Tev!-Nevienmēr es visu saprotu. Dažreiz man sirds ir pilna, acis apjukušas un uz vaigiem zaigo tikko nolijušu asaru ceļi. Dažreiz es nesaprotu neko. Bet es esmu izlēmusi... ES VIŅAM UZTICĒŠOS!
Bija laiks, kad šie vārdi man nāca grūti pār manām lūpām. Bija reizes, kad teicu Viņam pretējo. Tikai iedomājoties to kā sāpēja man, grūti saprast cik ļoti tie vārdi dūra.. Viņam.
Lai gan nesaprotu visu.. es izlēmu! Es uzticēšos. Un tam sekot var tikai miers. Katru rītu, kad es iekāpju lūgšanu čībās un dungoju Viņam savas izdomātās slavas dziesmas.. es atrodu Viņu kā savu Mieru. Tikai tajā mierā es spēju dzīvot. Tikai tajā es spēju smieties, mīlēt un rūpēties. Tikai tajā es spēju patverties, mainīties. Miers ir miers. Tas mierina un aprūpē.
Mana dvēsele ilgojas, mana sirds dzied tikai Vienam slavu! Viņam!
