kafijas un tējas

Šodien slavēju Tēti par kafijainiem draugiem.

Var jau būt, ka tas ir mans ieradums, ko nesu tālāk visiem mīļajiem sarunu biedriem, jo ļoti bieži atrodu sevi, norunājot jaunu tikšanās reizi kaut kur turpat pie tējas/(biežāk) kafijas krūzes. Nav jau tā, ka man ļoti vajadzētu to dzērienu, lai noturētu veselīgu sarunu, tas gluži vienkārši ieness siltumu attiecībās, ieness siltumu sarunā.

Mājīgā kafenē paslēpties aiz krūzes un klausīties, klausīties, ko cilvēki dara, ko domā. Tas laikam ir mans hobijs, vēl vairāk- dzīves stils. Laba mūzika, brīva atmosfēra, labi cilvēki. Tik daudz cilvēki apkārt, bet nozīmīgi vien esat tu un tavs sarunas biedrs. Tā ir dzīve.

Es maz ko zinu. Es nezinu, kur būšu pēc desmit gadiem, nezinu kā sauc pirmo Amerikas prezidentu, dažreiz pat aizmirstu, kas ir pašreizējais Latvijā. Daudz ko nezinu, bet kā visērtāk iztukšot kafijas krūzi, to es zinu.

Nu ko, vēl pa vienai tasei?

Old is cool

Vai tas neliekas smieklīgi nedaudz?

Šodien sapratu, ka mūziku, ko izvēlos, lielākoties izpilda cilvēki, kuri nezināja, kas ir youtube. Filmas, ko cienu un skatītos kaut vairākas reizes, ir un paliek tās ar tām meičām, kurām sakasīti mati un īsi topiņi. Savā mājā atvestu ne-veinu-vien antikvariāta ‘zvēru’. Dodu priekšroku vecajām labajām bildēm pelēkos toņos un uz rokas, ne kaut kādā ‘skrīnā’. Un vēstules, vispār, labprāt sūtu, ar roku rakstītas, ja ir iespēja un laiks. Un sevi nejauši spēju atrast, bieži vien, vaļsirdīgi smejot ar ciema vecākā gājuma dāmām.

Reiz, gadus atpakaļ, man laba draudzene, pie tējas krūzes, teica ”Tu esi citāda!”. Daži teiktu dīvaina, daži- kaut kas savādāks.. Es piekrītu. Dievs laikam radīja mani, lai sajauktu visiem prātu. It īpaši man pašai.

A kas man? Es ar savu kasešu plejierīti padusē, tīri labi varu dicīt uz priekšu. Galvenais, lai mute smaida un pašai prieks. Kaut ko tādu man teica vēstures priekšmetā sola biedrene, kad par 7c saucu savu klasi. Lai vai kā, ļoti piekrītu. Sveicieni, vispār, Tev, Elva! 

salauzta sirds

 Es nesen kā atgriezos no Āfrikas kontinenta, kur tika salauzta mana sirds.

Viņu sauca John, viņš bija un ir 10 gadus jauns puisis, kas dzīvo Zambijas dienvidos bērnu namā. Bērnu namu vada pāris, kas atvēruši sirdi bērniem, lai kādi arī būtu apstākļi vai arī cik biezs būtu maks. Viņi ir uzņēmuši savās mājās vairāk kā 40 bērnus, kurus ir atraduši dzīvojam uz ielas vai arī izmantotus viņu pašu ģimenēs. Šī lielā 'ģimene' dzīvo bez elektrības, tīra dzeramā ūdens un patstāvīgām ēdienreizēm. Bet neskatoties uz to, bērni tiek sūtīti skolā, kur viņi iegūst pamatizglītību kā arī tiek dota iespēja apgūt dažādas prasmes, kas var noderēt turpmākajā dzīvē.

Tā bija vieta, kuru es nespēšu aizmirst. Vēljoprojām, dažreiz redzu sapņos šos bērnus, ar mani runājam vai gluži vienkārši skatoties manās acīs. Tik ļoti apdāvināti, īpaši un atvērti bija šie bērni.

Kad ar komandu ieradāmies viņu mājās, mēs spējām manīt viņu sejas izteiksmēs un acīs, ka šī ir pirmā reize, kad viņi redz mazungu (t.i. baltādainie no bembas). Bet ar visu to, tas nebija prieks, ko mēs redzējām viņu acīs. Bija viegli saprast kapēc tā. Mēs bijām kārtējie viesi, kas atbrauc un aizbrauc. Mēs nepaliekam. Mēs nebūsim tur, kad viņiem vajadzēs mammu. Mēs nebūsim tur, kad viņiem vajadzēs ar kādu parunāt vai vienkārši, kad pietrūkst apskāviens, iedrošinājums, glāsts. Viss tas, kas trūkst, kad 40 bērniem ir jādala viens vecāku pāris. Trūkums. Bezcerība. Dusmas un skumjas. Viss tas bija viņu acīs, tikai ne prieks. Dažas no meitenēm aizrautīgi māja bērniem no mašīnas loga ierodoties, bet neviens nekad neatbildēja sveicienam. Tur viņi stāvēja, trūcīgi apģērbti un netīrām mutēm. Ko gan mēs varējām viņiem dot?

Turpmākās dienas mēs dzīvojām ar viņiem. Jaunas trīsdesit rokas, kas samīļoja, spēlējās un palīdzēja. Mēs devām dārgāko, kas mums bija- Jēzu, mīlestību un laiku. Ar katru dienu mēs redzējām vairāk un vairāk kā bērni atverās, smejas, stāsta un pieķeras. Mūsu klēpji bija pilni un rokas vienmēr aizņemtas.

Otrajā no vakariem, mēs sapulcējāmies visi kopā, lai uz grīdas sēžot, klausītos vakara Bībeles stāstā. Es apsēdos blakus puisītim, ko iepriekš nebiju ievērojusi. Es uzrunāju viņu un noskaidroju, ka viņa vārds ir John. Viņš kautrīgi smadīja, bet centās nepazaudēt savu 'vīrieša' tēlu. Palikt nopietnam un neļauties emocijām. Jo, redzi, emocijas.. tās padara ievainojamu. Vakara gaitā man klēpī ierāpās un blakus apsēdās citi drosmīgākie bērni un nemanot John bija nozudis no mana redzes loka.

Vēlāk ejot uz gultām, es pamanīju, ka viņš vēro mani, no otras istabas gala. Es pasmaidīju un novēlēju viņam labunakti. Tas bija brīdis, kad es pamanīju viņā bērnu. Viņam bija tikai desmit gadi, bet šī bija pirmā reize, kad es pamanīju viņa acīs bērna naivo piemīlību. Smaidu, cerību. Un tas tikai tāpēc, ka pamanīju, pasmaidīju un uzrunāju.

Turpmākās dienas John bija mans klusais kompanjons visā. Viņš klusi sēdēja man blakus, bieži neko neteica. Viņš nesmaidīja, nespēlējās ar citiem bērniem, neapbēra mani ar jautājumiem. Viņš vienkārši bija man blakus. Es centos uzsākt sarunas ar viņu, bet tās vienmēr aprāvās, jo viņš nesaprata angļu valodu un bieži manus jautājumus atbildēja ar smaidu vai jā, kad jautāju kā sauc pilsētu, kurā viņš dzīvo vai arī kas ir viņa mīļākā krāsa. Viņš bija no tajiem bērniem, kas nekad nesmaidīja, neuzrunāja un nespēlējās. Kas zin, kas bija noticis viņa dzīvē un kā viņš bija nonācis tur, kur viņš bija. Viņš mēdza spēlēties ar maniem pirkstiem un pētīt tos. Dažreiz viņš virpināja manas matu šķipsnas.

Tā bija neaprakstāma sajūta, būt blakus, sajust to cik ļoti esi vajadzīga kādam un tajā pašā laikā apzināties, ka aizbrauksi pēc dienas vai divām un ļoti iespējams nesatiksi to dvēselīti vairs. Un tu nezini vai viņam būs, ko ēst rīt, vai būs kāds, kurš samīļos, kurš paturēs roku, kurš novēlēs arlabunakti. Nav ne jausmas, kas notiks ar šo bērnu. Viņš arī to apzinājās. Pēdējajā dienā viņš sēdēja man blakus un, ar nokārtu galvu, pētīja manus kājas pirkstus, Es teicu cik īpašs viņš ir un, ka es viņu neaizmirsīšu. Un bija tik grūti to teikt, jo kaklā bija kamols. Kaut es spētu palikt tur vai ņemt viņu sev līdz. Apskaut un nelaist vaļā. Būt tur priekš viņa.. bet es nespēju.

Bet es apsolīju viņam, ka es paturēšu viņu savās lūgšanās un sirdī. Un to es arī vēlos lūgt Tev! Varbūt mēs nevaram izstiept savas rokas līdz Āfrikas siltajam klimatam, lai samīļotu, bet mēs varam lūgt! Paturi kā John tā arī visu bērnu namu savās lūgšanās! Jo vairāk par visu, viņiem ir vajadzīgs kāds, kam rūp. Ja Tev rūp.. lūdz.

mans John

To pray

I need You to soften my heart,

To break me apart.

I need You to open my eyes,

To see that You're shaping my life.

All I am, I surrender.

Give me faith to trust what You say

That You're good, and Your love is great.

I'm broken inside, I give You my life.

I may be weak, but

Your Spirit is strong in me.

My flesh may fail, but

My God You never will !

.

Kad kāds teiktu- Tu neesi no mūsu bara!
Es teiktu- Slava Dievam, jo arī Jēzus nebija.

Tava identitāte nav tajā, ko saka citi.