Ar ko lai sāk?
Jūs jau visi ziniet, ka pirms vairāk kā pus gada es tā kā neveiksmīgi kritu. Un saplēsu atslēgas kaula saites lupatā. Tas arī man neļāva cilāt smagumus un izmantot pilnvērtīgi rokas, jo savādāk tiešām, TIEŠĀM sāpēja ļoti. Vaarbūtne uz reiz tik ļoti kā pēc tam. Ai. Dzēru daudz zāles pret sāpēm un tieši tāpēc ieguvu dāudz alerģijas pret visādām vielām. Gaidīju operāciju, kas spētu man palīdzēt. Zāles dzert vairs nedrīgstēju, bet izmantot kreiso roku normāli arī vairs nē. Operācija, kur Tu esi? Nedaudz vēlāk ārsti paziņo, ka roku pēc operācijas nedrīgstēšu izmantot vēl 6-8 mēnešus.Sapņu īstenošana atliekas. Skola atliekas. Viss atliekas. Murgs. Pat nezināju gaidīt vairs vai nē.
Šodiena.
1.jūlijs- plānveida operācija. NENOTIKA.
Teiksiet- KO?
Es gan nē! Par mani lūdz ļoti daudzi. Radio, draudzē, draugi, ģimene. Vakar es tiku ielūgta uz draudzīgā bariņa lūgšanu vakariņu, kura laikā mēs cits par citu lūdzām! Jā, arī par mani aizlūdza tā bagātīgi! Draugi jautāja- par ko lūgt? Es pieminēju operāciju, ārsta rokas, atveseļošanās procesu.. un kad kāds no draugiem ieteicās- varbūt, aizlūdzam, lai operācija vispār nav vajadzīga? Es piekritu, bet sirdī neticēju. Es biju samierinājusies, ka tas ir Dieva plāns. Bet lūgšanas bija Svētā Gara pilnas un lūdzēji dedzīgi!
Šodien. 1. jūlijā. Es iestājos nodaļā. Mierīgu sirdi, gaidīju gaidāmo operāciju. Pēc mirkļa es sēdēju pārrunu telpā ar ķirurgu un mammu. Ķirurs paziņoja, ka, viņaprāt, operācija nav jāveic. Ka tas visu tikai padarīs sliktāk. Pirmājā momentā- acīs sakāpa asaras. -Tas nozīmē, ka sāpēc visu mūžu? Bet tad jau sekoja turpinājums. Nē, nesāpēs. Visu varot labot fizioterapētiska rehabilitācija. Tas nozīmē- vairs nekādu somu, ģibšu, apsēju utt. Jā,
pagaidām nevaru braukt ar riteni, nest smagumus, diži izmantot roku, BET arī operācijas man nebūs! Rētaudu nebūs! Metāla plāksnes, dzelži, stieples nebūs! 6 mēneši nedarot neko aktīvu un neērtu (ar vienu roku)- NEBŪS! Lūk, draugi!
LŪGŠANU SPĒKS!
Mans Tētis ir lielisks! Uzticams! Brīnišķīgs! Pārsteidzošs! VARENS! MĪLOŠS! IEPRIECINOŠS!
Ehh. Ok, Evitu Dievs ļoti svētīja.. kaut kā neticas, ka tā tas tā vienkārši notiks manā dzīvē..
Es ar sāpēm un visu pārējo mocījos 9 mēnešus! Domā man neienāca prātā doma, ka Dievs negrib mani dziedināt? Domā, ka man neienāca prātā doma, ka manā dzīvē laikam brīnumi nenotiks? Domāju. Varbūt ne skaļi, bet tādas domas velns iesvieda, jā. Bet tas tā bija tikai tāpēc, ka es neredzēju visu no augšas. Kopskatu. Es zināju, ka noteikti tur ir kaut kāda jēga tam visam. Es nezināju kapēc Dievs mani nedziedina, bet es zināju, ka kādu dienu es to sapratīšu. Šis laiks man mācija paļauties un UZTICĒTIES!
Tagad es zinu! Ja nebūtu viss tā vilcies- es nevarētu liecināt! Es nevarētu gadu pavadīt lieliskākajā skolā (Baltijas Kalpošanas skola)! Es nevarētu uzzināt CIK MILZĪGS SPĒKS IR LŪGŠANĀM! Es neiemācītos atļaut sevi svētīt- citiem nesot manas mantas manā vietā! Es tik daudz ko savā dzīvē es nepiedzīvotu! Ak, Tēti, paldies!
Kādas muļķības, mans mīļais draugs! Dievs Tevi negrib pārsteigt ar brīnumu? Viņš negrib neko darīt lielu Tvā dzīvē? MUĻĶĪBAS! Atļaujam Viņam to! Pagaidi! Tu nezini, kas Tev vēl priekšā! Oi, Dievs visu zin. Gaidi!
