Man Viņš ir svarīgs.
Nav redzams, bet jūtams. Viņš Savus vārdus nespiež, tāpat kā Savu mīlestību.
Viņš klusē, kad gaužos. Viņš nesit, kad kliedzu. Viņš nesaka, ka esmu maza, lai gan es neesmu pat 1/1000 no Viņa. Ja Viņu es apzīmēju kā Gaismu.. es esmu melns puteklītis. Puteklītis, kurš tiek sargāts, mīlēts un aprūpēts kā skaistākais zieds. Es neesmu nekas, kad nostājos blakus Viņam, bet Viņš pazemojās, lai es justos īpaša, mīlēta un dārga. Viņš samaksāja cenu, kuru es nekad nebiju un nebūšu pelnījusi. Viņš mani vērtēja daudz augstāk kā es jebkad sevi spētu novērtēt. Viņš mani mīl vairāk, kā es jebkad būšu spējīga mīlēt.
Es nekad nesapratīšu Viņu. Un ja kāds man jautās, es nekad nespēšu izskaidrot Viņu. Bet man vienmēr būs kāds stāsts, ko pastāstīt par Viņa mīlestības darbiem manā dzīvē. Viņš ļauj man lidot, Viņš ļauj man meklēt un arī atrast. Viņš dod spēku, bez kura es nespētu elpot ne sekundi ilgāk šajā pasaulē.
Kad viss spiež nost. Kad trūkst gaisa, no visa tā ļaunuma, nemiera, bailēm, stresa un pārmetumiem.. Kad šķiet, ka tukšums ir tik blīvs, ka tas spētu nospiest mani līdz nāvei.. tad mani izglābt spēj kaut tikai viena lūgšana, viena bezspēka nopūta vērsta uz Debesīm. Ne vienmēr man nākas teikt kaut ko. Dažreiz man atliek tikai nopūsties, lai ap mani sāktu iekrāsoties Viņa krāšņie mīlestības darbi. Ja nebūtu Viņa, kas mani piepildītu, paceltu un atspirdzinātu.. es nomirtu. Ja ne fiziski, tad garīgi pavisam noteikti.
Ja man nebūtu tas Viens vienīgais, kam uzticēties.. viss kļūtu pārāk smagi. Kad es nesaprotu Viņu un kliedzu par to vārdus, ko pati nesaprotu.. pat tad es atrodu sevi Viņam uzticoties. Es vienkārši nespēju beigt.. UZTICĒTIES. Es esmu pārāk vāja, pārāk nepastāvīga un pārāk cilvēcīga, lai teiktu, ka spēju zināt visas lietas, kas man ir vai nav vajadzīgi, tāpēc man neatliek nekas cits, kā uzticēt to Kādam, kurš zin.
Es Viņu atrodu klusuma un skaļumā. Es Viņu atrodu sirds nemierā un mierā. Nav svarīgi kā jūtos, Viņš ir klāt un klausās. Un tas nav monologs, kurā es dzīvoju savu dzīvi. Es nestaigāju uzrunājot vēju.
Tas ir dialogs. Citreiz es varu nodzīvot dienas klausoties Viņā un nebilstot ne vārda. Tas nenozīmē, ka esmu ar putniem. Tas nozīmē, ka esmu uzmanīga un pamanu Viņa vārdus Viņa darbos, manā dzīvē. Un tādu ir daudz.
Visvairāk es Viņu jūtu Viņa atbildēs. Katru reizi no jauna tas ir jauns brīnumains prieks, kad sastopos cik ātri, pārsteidzoši un orģināli Viņš spēj atbildēt.
Piemērs: Lūdzu Dievam precīzi- melnus, mazus, biezas zoles un noteikta stila zābaciņus. Pēc mēneša es tiku svētīta ar tieši precīzi tādiem par baltu velti!
Es nekad nespēšu ietērpt pienācīgos vārdos to, ko esmu piedzīvojusi, vienkārši pieņemot Viņa mīlestību.
Vai es vienmēr uzvarēšu diskusijās par Viņu? Nē. Vai es varu pierādīt Viņu ar augstāko matemātiku, zinātni un fiziku? Nē. Bet neviens nekad nespēs atņemt man pieredzi, brīnumus, ko esmu piedzīvojusi dzīvojot ar Viņu manā sirdī.
Es Viņu mīlu par nesaskaitāmo, nonosveramo un neizmērāmo mīlestību, ko saņemu neatkarīgi no tā ko daru, saku vai domāju. Viņa mīlestība nemainās, bet es tajā gan.
+copy.jpg)
