Jau ilgu, ilgu laiku manā dzīvē nav kā košā pavasarīgā ābeļu dārzā. Kaut uzņemu bildes ziedošās ievās. Kaut smejos un pierakstu pozitīvas domas ik pa laikam. Atzīšos. Neiet man skaisti kā pasakā. Vairāk kā miskastes maisā.Domas. Domas. Domas. Viss sākas ar neuzmanību. Paviršību. Tad ar izlaistām lūgšanām un visbeidzot ar dusmām un dumpinieciskumu. Uz pasauli tēmēti skatieni un klusas izmisuma pilnas nopūtas.
Satraukti saberzēta āda un akmens seja. Bet ne vēl sirds.
Ir pagājuši jau pāris mēneši, kopš manī rosās visādi jautājumi. Par Dievu. Un ne jau visiem jautājumiem ir atrasta atbilde. Ne visi jautājumi ir izkliegti pareizā intonācijā. Ne visi pateiktie vārdi bija vajadzīgi. Ar katru dienu vairāk mana dzīve dejo jaunus un jaunus kūleņus, ritentiņus un vēl visādas karsējmeiteņu cienīgas iznācien' dejas, kas sajauc matu sakārtojumu un liek iesmeldzēties muskuļiem.
Sarkana lūpukrāsa, kam nav jēgas. Asaras, kas runā un sāpoši ceļi.
Es apņēmos dalīties. Dalīties ar visu to, ko iekšā kāds nemitīgi atgādina slēpt un apklāt. Kāda jēga teikt, ko nedomā, tēlot un spēlēt vienu lielu hipijisku lugu. Nu, nav nekas tik ideāli uz šīs pasaules un nebūs. Nu, ir grūti, nu ir. Ir jāceļas, jāsakārto frizūra, jānotīra noraudātā tuša un jāiet uz priekšu. Dzīve neapstāsies, ja vien pats to neizlemsi izbeigt. Es izlēmu neizbeigt.
Pietiks ar meliem, iekšējiem māņiem. Laiks iet uz priekšu, laiks mainīt apstākļus, pasauli, domas un galu galā arī attieksmi.
Sākot no šī ieraksta Tu labāk sāc lasīt, jo es taisos runāt. Runāt ne tukšu un ne pamācības.
Runāt kā ir.
Be blessed
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru