Viņa aizbrauca mācīties uz Dāniju. Uz mazu pilsētiņu vārdā- Mariager. "Bet ne jau tā to vārdu izrunā.." man paskaidroja taksists, braucot pa Aalborgas ielām. Es nopūtos, veroties apkārt, "Te ir ļoti skaisti!" es teicu. Viņš piekrita. Minēja, ka esmu atbraukusi dzīvot uz skaistāko Dānijas daļu. Es nezināju neko, nebiju redzējusi neko, bet piekritu. Jo kapēc gan nepiekrist.
Hobro vilciena stacijā koka, vintige durvis atveras katru reizi, kad Tu sāc domāt par to atvēršanu. Kopenhāgenas lidosta ir kā maza, maza pasaulīte- pilna ar visām šīs zemes kultūrām un nacionalitātēm.
Mariager saldējuma kafeinīcā vafeles cep uz vietas. Hanas brīvajā draudzē ir modernākais un dizainiski interesantākais žurnāls, ko esmu redzējusi un to var ņemt uz mājām tāpat vien.. par brīvu.
Aalborgas mazās ieliņas liek iemīlēties.. un ne jau tas vien.
Kad es ēdu pusdienas skolas ēdamzālē.. pa stiklotajām sienām es redzu mežus, daudz mežus.
Skolas iekšpagalmā ir garšīgāko ābolu ābeles. Skola pilna ar spēlēm, iespējām, brīnišķīgiem, dažādiem cilvēkiem un Svētā Gara piepildītiem skolotājiem.
Skolas direktors mīl iespējas spēlēt galda spēli "Partners" ar studentiem. Viņš uzvar. Vienmēr.
Šīs nedēļas laikā mani meiģināja apmācīt spēlēt galda tenisu, bilijardu, galda futbolu un dažādas galda spēles. Starp citu.. man nesanāk, bet viņi turpina teikt, ka pēc gada viss būs citādāk.
Šeit grīdu neslauka. To izsūc ar putekļu sūcēju. Es smējos. Bet tagad pati to daru. Viss ir tīrs, studenti tīra visu katru dienu.
Kad es apsēžos pie galda, dāņi savā stapā sāk runāt angliski.. lai cik grūti tas dažreiz būtu. Un ja tomēr nē.. vienmēr ir kāds, kurš pārtulko vai parunājas ar Tevi angliski. Es mācos dāņu valodu, lai spētu viņiem un sev atvieglot dzīvi. Viņi māca, viņi saka, ka man ir potenciāls.
Viņi ir pieklājīgi un mīļi. Uz ielām svešinieki saka- Hai! Smaida un māj no mašīnām. Es smaidu un klīstu, pat gandrīz apmaldos un bieži arī salīstu ejot pa skaistajām ieliņām. Reiz gāza kā ar spaiņiem, es smaidīdama klaiņoju pa ielām un man vecāks pāris piedāvājās aizvest ar mašīnu, kur man vajag. Un lieki piebilst, ka viņi nebija mašīnā, bet gatavi aiziet pakaļ mašīnai manis dēļ. Es teicu- Tūzen tak, nai.
Sākumā it īpaši, manā sirsniņa bija skumīgi noskumusi, ilgojoties pēc Latvijas. Bet tad Dievs atkal un atkal atgādināja fokosēties uz to, ko Viņš man ir sagatavojis šodienai. Slavēju Dievu katru dienu no jauna par to milzīgo svētību daudzumu, ko Viņš ir ielicis manā klēpī tieši šeit. Es nespēju aptvert to brīnumu, kas man ir dāvāts. Mācīties, augt un izbaudīt.
Tēja ar medu un svētības Tev.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru