Lidojumā no Frankfurtes uz Tallinu, spīdēja saule un manas domas vien ķērās viena aiz otras, kad domāju par to, kas Latvijā gaida.
Šķita tik savādi dzirdēt visus runājam latviešu mēlē, redzēt nobružātu zīmi "VEIKALS" mīļā man saprotamā valodā. Sākumā nevarēju pierast pie domas, ka varu arī veikalā prasīt kaut ko ne-angļu valodā. Kad bijām "Lido" tikai ar trešo reizi atcerējos lielot dzimto valodu un man atbildēja krieviski. Ironiski, bet pat tas šķita mīļi.
Kādreiz jau esmu minējusi to brīnumu vietu- Baltijas Kalpošanas skolu (BSM), kur atdevu Dievam vienu gadu. Brīnišķīga vieta, brīnišķīgas atmiņas. Cik gan daudz Dievs darīja manā dzīvē, sirdī, man esot tur. Tas man atgādina atkal un atkal cik daudz Dievs ir gatavs darīt, ja mēs tikai kontroli atdodam Viņam.
Pirmās naktis divas es pavadīju tur, skrienot pa gaiteņiem, apskaujot cilvēkus un atceroties visu, ko Dievs ir darījis. Kādu laiku es meklēju kaut ko, jutu ir ir man kaut kas vajadzīgs. Nav viss nemaz tik rožaini, lai kā arī brīžiem šķistu. Pietrūka kāds gabaliņš Gara, kāda atklāsme un kāds pavērsiens.
Ak, cik gan daudz ir redzēti Dieva darbi. Pietiekami, lai slavētu Viņu līdz mūža galam! Pietiekami, lai dzītos pēc Viņa, stāstītu par Viņu un meklētu katru dienu no jauna.
Man vajadzēja atminēties, ka pat tad kad viss man apkārt mainās, kad es pati mainos- Viņš nemainās. Valoda kurā es dzīvoju var nomainīties, bet Viņa mīlestības valoda nekad nemainās. Viss vēl aizvien ir pa vecam. Mīlēta esmu ļoti ļoti un ir Viņš gatavs darīt visu visu visu.
Jā, man bija vajadzīga tā it kā mazā atklāsmīte, kas īstenībā ir lielāka par pasauli. Jo tā atklāsmīte atkal maina visu. Kā jau vienmēr tā to dara. Tagad ir tikai jābūt gatavai un atvērtām rokām, jo tas spēks kas mums ir dots var kalnus gāzt. Vai es esmu gatava tam, ko Dievs ir gatavs darīt manī, ar mani, manā dzīvē un caur mani?
Laiks rādīs.
Dieva mīlestībā lidot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru