Vakar es braucu garā garā ROAD TRIP. Nemāku to nosaukt savādāk. Sēdēju priekšā un vēros pa logu. Plkst 17:00. Sniegā atspīdēja saule. Visapkārt nebija nevienas pašas dvēseles. Tikai es, Dievs un mana ģimene. Skanēja mūzika, bet uz to nebija akcents tāpēc likās, ka tās nemaz nebūtu. Šķita it kā es būtu ielikta tajā plašumā viena ar Sauli pie Dieva. Klusumā tiešām Dievs spēj runāt. Dažreiz tam nav jābūt reālam klusumam. Dažreiz Tev vienkārši ir jāpieklusina sava sirds, galva, lai sadzirdētu to, ko Viņš grib Tev pateikt.
Tas bija skaisti. Es nespēju beigt priecāties un pateikties Dievam par to, ko Viņš mums ir devis. Visapkārt bija sasniguši lauki un saules vakarējā gaisma. Un tad saule sāka rietēt. Uhh. Tas bija eksplozija manā sirdī un pat smadzenēs.
Es zinu, ka būs tāds laiks, kad man būs mašīna un vīrs, un mēs brauksim..(mēs iespējams brauksim kaut kur kalpot..) pa ceļiem, kur reti brauc mašīnas.. Pa ceļiem, kur pats Dievs pagodinās.. Es zinu, ka tad es apturēšu mašīnu, iekritīšu sniegā un skatīšos debesīs. Es apstāšos, lai pateiktos.
Cik gan svētīgs bija tāds ceļš. Tas aizdedzināja manu sirdi.. Tas lika smaidīt. Atpakaļ ceļā neizsakāmu iemeslu dēļ, mana sirds bija pilna. Pēkšņi mani beidza nost emocijas. Nemiers, ilgas, nesaprašana un nogurums. Pēkšņi man negribējās neko. Bet tajā pašā brīdī es pilnīgi apzinājos, ka tas nav no Dieva. Tas nevar būt. Un es apzinājos, ja es ļaušos savām emocijām tas ietekmēs manus tuviniekus vairāk kā mani. Cik svētīgi ir labi pavadīt laiku ar ģimeni! Kas notiktu, ja es pēkšņi no mīļas meitas pārvērstos rūgumpodā? Es zinu kā jūtas cilvēks, kurš cieš no tā, ka ir ir tikai blakus cilvēkam, kurš cīnās ar sevi un savām emocijām.
Pēkšņa nelaipna izturēšanās sāpina. Gribot negribot cilvēks sāk domāt, ka pie tā vainīgs ir viņš..
To es savai ģimenei negribēju novēlēt. Viņi bija tik laimīgi un "ceļojuma" apreibināti, ka es to nespēju un negribēju sabojāt.
Ko tad darīt, ja esi pilns līdz malām ar emocijām, kas Tevi nomoka? Nevar jau liekuļot, vai ne?
Atlika tikai viens. Dievs.
Un es lūdzu..
"Tēti, Tu redzi, kas notiek manā sirdī. Tu redzi un pāredzi manu sirdi labāk par mani pašu.. Tu redzi tās lietas, tās emocijas, tās domas, kas mani nomoka, tās lietas, kas neļauj man domāt un pat vairs smaidīt. Jā, es apzinos, ka es par daudz domāju par to un par daudz visu redzu tā kā tagad, bet es arī apzinos, ka man ir Tēvs, kurš to visu var paņemt prom. Es neko nelūdzu, lai Tu dari.. Es vienkārši to atdodu Tev! Es atklāju Tev Dievs savu sirdi, es atdodu to Tev. Tu vari to mainīt, izmantot vai vienkārši turēt to savās rokās.. Tā ir Tava sirds, ne mana vairs. Paņem visu, MAN nav nekā, ko es vēlētos slēpt vai paturēt. Tas viss ir Tavās rokās.."
Un vai zini? Tu noteikti zini, kas ienāca manā sirdī. Es biju tik miera pilna. Tik liela mīlestība. Man kļuva tik viegli, tik labi. Man tiešām bija sajūta, ka tas viss, kas mani nomāca nebija vairs mans. Biju tikai es un Dievs..un ceļš naksnīgajos laukos. Mamma ar Rēziju (māsu mazo) gulēja, bet tētis ar Tēti bija ar mani. Turpat.. blakus..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru