Kā ir parasti, studenti? Vai, pametot mātes paspārni un sākot dzīvot, bez pieskatīšānas lielas, Tu sāki kļūt nevīžīgs? Tu sāki aizmirst par lietām, kas būtu jāizdara? Noslaucīt putekļus, sakārtot mantas, ielikt ledusskapī to, ko vairs neēdīsi, izmest iepakojumu... Vai tieši otrādāk? Tu sāki atcerēties un pielietot. Rādīt kā māki dzīvot.. ka esi jau liels. Sāki piedomāt? Sāki tīrīt,pulēt... un atapies, ar domu paķert klausuli un "uzgriezt" mamā, lai nu stāsta kā tad tur bija ar tiem līdzekļiem?
Vai arī trešais "labais" variants. Kad Tu dzīvo kā dzīvojis. Novāc aiz sevis. Iznes miskasti, kad liekas, ka tur , nu, gan vairs nekas nav ieliekam. Mazgā traukus neregulāri, bet pietiekami bieži, lai neiedzīvotos pelējumos.
Kurš, student, esi Tu?
Es?
Laikam jau lēnām pēdējo variantu nomainu pret otro. Pēkšņi attopos, ka tīrīt ir tik forši un interesanti. Šķirot (vajadzīgs/nevajadzīgs) ir tik aizraujoši. Sakārtot-lieliski. Jeb kas, ko tu uzfrišini un, kam tu izcel to labāko top skaistāks. Jeb kas. Arī Tavs galds vai plaukts izskatās glītāks un pievilcīgāks, kad var redzēt, ka tur ir kārtība, ko ir izdomājis un izveidojis tikai tā saimnieks. Jeb kas izskatās labāk, ja Tu par to gādā. Tādas ir manas domas par tīrību. Es pati jūtos labāk, ja es pārzinu savu mantību un nekaunos no tās. Mans šī vakara domas moto varētu būt-
Kāpēc nerūpēties, lai tas, kas Tev ir Tev dotu maksimālo mirdzumu un skaistumu, ko tas spēj dot?
Dimantu Tu taču arī neturētu ar dubļiem aplipušu.. Tu gribētu, lai tas mirdz visā savā daiļumā. Tāpat ir ar apkārtni, pār kuru atbildi Tu. Tas kā izskatās Tavs miteklis/miga ļoti daudz pastāsta par Tevi pašu. Ne velti daudzi no LIELO-KOMPĀNIJU vadītājiem, pirms ieceļ atbildīgā amatā kādu personu, sākumā ierosina vakariņas pie šīs personas mājās ar viņa sievu/vīru. Lai redzētu kāds cilvēks ir ārpus darba. Kāds tas cilvēks ir kā personība.
Es nesaku, ka Tu, ja esi nevīžīgs, esi kaut kas sliktāks. Nēēē. Es saku, ka cilvēki mēdz bieži spriest pēc tā, ko tie redz.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru